Bānītis

Dzelzceļa tapšana
Mezgla izveide
20-ie gadi
30-ie gadi
Pēckara periods

 

Šaursliežu dzelzceļa tapšana.

 

Šaursliežu dzelzceļu “ēra” Latvijas teritorijā iesākās 1897.gadā, kad pirmais bānītis iepukšķināja tālajā Ziemeļlatvijas pilsētiņā Valkā. Tā bija Valkas – Pērnavas līnija, un to uzbūvēja Krievijas Pirmā Pievedceļu sabiedrība. Šī līnija bija būvēta Krievijas šaursliežu dzelzceļiem raksturīgajā 0,351 sažeņu jeb 750 mm platumā.

Lokālo dzelzceļu būvniecībai Krievijas impērijā izveidojās vairākas privātas dzelzceļa kompānijas. Viena no tādām 1900.gadā Kurzemē uzbūvēja Liepājas – Aizputes 1000 mm šaursliežu dzelzceļu, kurš bija saskaņots ar 1898.gadā būvētā Liepājas elektriskā tramvaja sliežu ceļa platumu. Savukārt, Vidzemē līdz pirmā pasaules kara sākumam privātas sabiedrības uzbūvēja divas līnijas 750 mm platumā. Tās bija: Stukmaņi – Vecgulbene – Alūksne – Valka (1903.g.) un Smiltene - Ainaži (1912.g.). Pirmā no tām savienojās ar Valkas – Pērnavas līniju, kas deva iespēju bez pārkraušanas Vidzemes lauksaimnieku ražojumus un kokmateriālus nogādāt Pērnavas ostā.

 Šaursliežu dzelzceļu būvniecība plašumā izvērsās pirmā pasaules kara gados, kad vieglas konstrukcijas sliežu ceļus militārām vajadzībām būvēja gan vācu gan krievu armija. Sevišķi aktīvi šajā ziņā okupētajā Kurzemē bija vācieši, kuri no gataviem posmiem montēja pavisam vienkāršas konstrukcijas sliežu ceļus 600 mm platumā - tā saucamos “lauku” dzelzceļus. No tiem kara gados Kurzemē un Zemgalē izveidojās sazarots šaursliežu dzelzceļu tīkls. “Lauku” dzelzceļus izmantoja ne tikai militārām vajadzībām, bet arī vietējo preču transportam līdz platsliežu dzelzceļiem vai ostām.

 

Viesītes šaursliežu dzelzceļa mezgla izveide.

 

 

1915. gada maijā frontes līnija gāja no Liepājas līdz Mažeiķiem un septembrī nonāca jau pie Rīgas dienvidu daļas. 1917. gada rudenī, pēc vācu karaspēka ofensīvas, tika okupēta visa Latvijas teritorija, un dzelzceļi nonāca pilnīgā vācu militāro dzelzceļu direkciju pārziņā.

Vācu karaspēks sāka dzelzceļa tīkla pārbūvēšanu savām vajadzībām. Daļu platsliežu dzelzceļu pārnagloja uz N platumu (1435 mm), lai varētu izmantot vācu ritošo sastāvu. Plaši tika izvērsta šaursliežu 600 mm dzelzceļu būve vācu okupētajās teritorijās Kurzemē un Zemgalē. Meža materiālu un lauksaimniecības produktu izvešanai vācieši uzbūvēja līnijas Paurupe - Dubeņi, Ventspils - Stende un Viesītes lauku dzelzceļa tīklus. Šie dzelzceļi tika celti steigā, ļoti vieglām sliedēm un ar metāla gulšņiem, dažkārt ar minimālu balastu vai pat bez tā, pilnīgi nerēķinoties ar zemes reljefa īpatnībām. Kopumā visā Latvijas teritorijā Pirmā pasaules kara laikā tika uzbūvēti 822 km dzelzceļu.

Latvijas dzelzceļa tīklā izveidojās pieci dažādi sliežu platumi:

bullet

K platums 1524 mm,

bullet

N platums 1435 mm,

bullet

M platums 1000 mm,

bullet

P platums 750 mm,

bullet

L platums 600 mm.

Pēc kara visi platsliežu dzelzceļi, kas veda uz Krieviju, bija K platuma, bet ceļi, kurus izmantoja vācu armijas vajadzībām - N platuma. Lielākajos mezglos - Rīgā, Jelgavā, Liepājā, Gulbenē, Rēzeknē un Daugavpilī vienlaicīgi bija vairāku platumu līnijas.

 

20-ie gadi.

 

Jau 1913. gadā Krievijas valdība bija izstrādājusi plānu šaursliežu dzelzceļa celšanai Jēkabpils apriņķī. To vajadzēja sākt īstenot 1916. – 1917. gadā. Vācieši 1. pasaules kara laikā šī plāna izpildi paātrināja un pielāgoja savām vajadzībām – ērtākai Latvijas bagātību izvešanai.

1920. gadā, pārlūkojot Kurzemē un Zemgalē būvētos šaursliežu dzelzceļus, secināja, ka lielākā daļa no tiem atrodas bēdīgā stāvoklī. Vācu okupācijas iestādes, steigā būvējot lauku dzelzceļus, nebija ievērojušas viselementārākos noteikumus. Gulšņu un sliežu novietošanai vietām bija izmantoti zemes ceļi, uzbērumu vietā ierīkotas koka estakādes un tilti, gulšņi likti tieši pie zemes bez balsta kārtas. Līnijas, kuras bija derīgas vispārīgai lietošanai, pakāpeniski sakārtoja, uzbūvēja jaunas stacijas.

Tā dēvētajā Jēkabpils (vēlāk Viesītes) lauku dzelzceļa tīklā palika Jēkabpils – Neretas 61 km gara pamatlīnija ar atzaru no Siliņiem līdz Aknīstei (48 km) un no Viesītes līdz Daudzevai (36 km). Pēc  Kurzemes un Zemgales atbrīvošanas valsts dzelzceļi saņēma 57 lauku ceļu divu asu lokomotīves (mazos bānīšus ) ar mazu vilkšanas spēku, tādēļ, kustībai lauku ceļos pieaugot, Vācija iegādājās 25 četrasu lauku ceļu lokomotīves. 1927. gada 24. septembrī notika  Viesītes jaunā depo iesvētīšana.

 

30-ie gadi.

 

 

Drīz radās nepieciešamība pēc remontstrādniekiem, virpotājiem, atslēdzniekiem, galdniekiem. Remontēt vajadzēja arī vagonus. Tāpēc 1936. gadā sāka strādāt Viesītes arodskola, kuras uzdevums bija sagatavot kvalificētus speciālistus. Daudzi skolas beidzēji vēlāk strādāja par mašīnistiem, mašīnistu palīgiem. Skolas darbnīcas īsā laikā guva pāri par 3 tūkstošiem latu peļņas, no kuras 55 % tika izmaksāti audzēkņiem. Darbnīcās gatavotie dažāda veida ražojumi bija pieprasīti plašā apkārtnē. 30 – to gadu sākumā bieži radās vajadzība pēc transporta līdzekļiem izstrādājamo kokmateriālu izvešanai no meža masīviem, kas atradās lielā attālumā (pat līdz 30 – 35 km) no dzelzceļa stacijām Jēkabpils un Slates virsmežniecībās.

1932. gada vasarā nosprauda virzienu tā saucamajai Siliņu – Elkšņu līnijai un 21. novembrī sāka būvdarbus. Tos veica sabiedrisko darbu strādnieki – ik dienu apmēram 200 – 250 cilvēku. Darbus pabeidza 1933. gada 15. martā. Līnijas garums bija 30,8 km. Gadu vēlāk to pagarināja vēl par 3 km. Tās kopējā būve izmaksāja 55 952 latus. 1936. gadā Jēkabpils apriņķī bija 54 km platsliežu un 162 km šaursliežu dzelzceļa. Šie dati attiecas uz laiku, kad vēl nebija uzbūvēts dzelzceļa tilts pār Daugavu.

Ja aplūkojam tā laika preču apgrozījumu, redzam, ka 1936. gadā Viesītē pienākušas 2224 t kravu, bet izvestas 16 255t dažādu preču. Jēkabpilī, turpretī, pienāca 21 213, bet izvesta tikai 1 152 t. Starp nosūtītajām precēm pirmo vietu ieņēma mežsaimniecības produkti (73,9 %), otro (12,8 %) cukurbietes. Tālāk sekoja labība (5,1 %), mājdzīvnieki (3,7 %), sviests (1,2 %). No Jēkabpils uz pagastiem veda celtniecības materiālus – kaļķus, ķieģeļus, cementu un mākslīgos mēslus. Tāpat ieveda arī metālu un tā izstrādājumus, sāli, kūdras pakaišus, degvīnu, kopumā 138t. Pa šaursliežu dzelzceļa līnijām kursēja 67 pasažieru vagoni (8 otrās, pārējie 3. klases), dienesta motordrezīnas un nelieli sniega tīrītāji.

 

Pēckara periods.

 

Daudzu Viesītes iedzīvotāju darba gaitas bija saistītas ar mazo bānīti. Te valdīja stingra kārtība un disciplīna. Katru vakaru līdz plkst.1900 speciālā norīkojumu telpā tika izlikts darba grafiks. Tajā bija norādīti nākošās darba dienas darba uzdevumi, tika norādīts, kurš mašīnists un tā palīgs ar kādu lokomotīvi kādā reisā dosies. Kā īpaša vienība darbojās depo, kur tika remontēti un braucienam sakārtoti vagoni un lokomotīves.

Paši dzelzceļnieki bija kultūras un sporta dzīves iniciatori Viesītē. Dzelzceļniekiem bija savs pūtēju orķestris, savas volejbola un futbola komandas. Ziemā pie depo darbojās apgaismota slidotava. Katra gada augusta pirmajā svētdienā tika rīkoti plaši dzelzceļnieku svētki ar dažādiem sporta pasākumiem un zaļumballi. Šī tradīcija ir saglabājusies arī līdz mūsdienām.

Mazais bānītis pēdējā reisā devās 1972.gada 31.augustā. Līdz 2003.gada vasarai bānīti un dažus sastāva vagonus varēja aplūkot ikviens Viesītes apmeklētājs brīvā dabā. Tagad lokomotīve Ml - 635 un daži sastāvu veidojošie vagoniņi ir aplūkojami Viesītes vēstures un novadpētniecības muzejā. Tuvākajā laikā ir ieplānoti bānīša un ritošā sastāva restaurācijas darbi.